Man vajadzēja sākties jaunam, skaistam dzīves posmam, bet es atklāju, ka pati nemaz nezinu, kā veidot savu dzīvi un attiecības.
Sāku satikties ar vīrieti, kuram jau bija sava ģimene, un pēc laika man pieteicās bērniņš. Gaidīšanas laiks bija drūms un stresa pilns. Grūtības nebeidzās arī pēc dzemdībām, jo meitiņa piedzima ar neārstējamu diagnozi. Lai gan tas nebija viegls laiks, tolaik satiku arī savu tagadējo vīru, kurš, neskatoties uz bēdu smagumu, dalīja ar mums visas grūtības. Tomēr lielākais dzīves trieciens bija vēl tikai priekšā. Kaut arī meitiņa bija īsts cīnītājs, gandrīz piecu gadu vecumā viņas sirds neizturēja un viņa aizgāja mūžībā.
Bija sajūta, ka visa mana dzīve sabrūk, neredzēju nekam vairs jēgu.
Mums pieteicās bērniņš, tomēr nospiestība un depresija turpināja mani pavadīt. Visu laiku atgriezos pie jautājuma: ko es savā dzīvē esmu darījusi nepareizi? Tā pagāja seši manas dzīves gadi, līdz kādu dienu savai kolēģei pastāstīju, kā jūtos. Viņa man teica: “Tev vajag piedzīvot Dievu!” Viņa mani uzaicināja arī uz draudzi. Pie sevis nodomāju, ka sliktāk jau nebūs un piekritu. Kādā dievkalpojumā dzirdēju vārdus: “Tur, kur tu esi, atļauj, lai Jēzus tev pieskaras.”
Nezināju, ko tas nozīmē, bet asarām līstot, rokas pacēlusi, tiecos pretī Jēzum un piedzīvoju vīziju kā sapnī. Jēzus pasniedza man roku un izvilka mani no dubļiem.
Manas kājas atradās uz cietas zemes. Cilvēcīgi biju gatavojusies nosodījumam, bet pretī saņēmu vārdos neizsakāmu piedošanu, pieņemšanu un mīlestību. Tagad es zinu, ka ar mani notika kā rakstīts 40.Psalmā. “Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus”. Nu jau 20 gadus es baudu Dieva mīlestības klātbūtni, un manā dzīvē ir atvērta jauna, balta lapa.
Uzraksti mums vai arī pievienojies mazajai grupai.
